-
Mazais tritons
Tritoniem raksturīgi, ka gan pieaugušajiem, gan kāpuriem ir aste. Pavasarī nārsta laikā un vasarā tritoni uzturas ūdenstilpēs parasti ar lēni tekošu vai stāvošu un skaidru ūdeni – aizaugušos dīķos, ezeru piekrastēs, vecupēs, kanālos, karjeros, bet rudenī pārvietojas uz sauszemi, kur uzmeklē ziemošanai piemērotas vietas zem akmeņiem un koku celmiem, sūnās, zem nokritušām koku lapām. Tēviņiem nārsta laikā uz muguras un astes izveidojas spurveida ādas kroka. Tritoni pārtiek no planktona vēžveidīgajiem un citiem sīkiem ūdens dzīvniekiem, piemēram, viņi iznīcina daudz odu kāpuru. Mazais tritons ir parastākais astainais abinieks gan Latvijā, gan Eiropā kopumā. Latvijas teritorijā parkos, dārzos, jauktu un lapu koku mežos, krūmājos, upju un ezeru palienēs, vecupēs grūti būtu atrast paseklu dīķīti, nelielu, aizaugušu ezeriņu, vecu, ar ūdeni pildītu būvbedri vai grāvi, kurā pavasarī nedzīvotu kāds mazo tritonu pāris. Bet atklātas ūdenstilpes gan šiem abiniekiem nav īsti pa prātam. Arī lielos, dziļos ezeros un straujās upēs tie nemājo. Toties viņi nav īpaši prasīgi pret ūdens tīrību, tāpēc ir parasti iemītnieki arī saduļķotās un pat cilvēku piesārņotās vietās.
Uz sākumu -
Lielais tritons
Lielais tritons (garums līdz 16 cm) sastopams daudz retāk nekā mazais tritons (garums līdz 9 cm). Mugura melna, tumši pelēka, vēders oranžs vai koši dzeltens ar melniem plankumiem. Nārsta laikā tēviņiem uz muguras un astes attīstās sekste jeb spurveida ādas kroka ar pārrāvumu. Tā kā lielais tritons, tāpat kā citi abinieki, elpo ar plaušām un ādu, tad muguras spura ievērojami palielina kopējo ādas virsmu. Mīt mežainās upju ielejās, stāvošos un lēni tekošos ūdeņos. Barojas galvenokārt ar ūdensvabolēm un gliemežiem.Bieži vien neuzmanīgi vērotāji lielo tritonu sajauc ar ķirzaku. Tomēr vajadzētu atcerēties, ka ķirzakām āda ir gluda un klāta ar zvīņām, bet lielajam tritonam āda ir mitra un bez zvīņām.
Uz sākumu -
Parastais krupis
Āda kārpaina, galvas malās lieli pieauss indes dziedzeri parotīdi. Sīkāki indes dziedzeri izkaisīti pa visu ādu. Tāpat kā citām Latvijā sastopamajām krupju sugām, kurkuļi sīki (ap 3,5 cm) un melni. Metamorfoze notiek pēc 2,5 mēnešiem un šīgadeņi parasti atstāj ūdenstilpi jūlija pirmajā pusē. Parastajam krupim ir ļoti raksturīga visu kurkuļu vienlaicīga metamorfoze, un vasaras vidū nārsta ūdenstilpju tuvumā bieži novērojama ļoti augsta apmēram 15 mm garo mazo krupīšu koncentrācija. Krupis pārtiek no visdažādākajiem sauszemes bezmugurkaulniekiem, lielāki īpatņi spēj norīt arī sīkus mugurkaulniekus. Aktīvs mijkrēslī un naktī, taču, ja laiks apmācies un lietains, sastopams arī dienā. Slēpjas zem akmeņiem un kritušiem kokiem, lapu un baļķu kaudzēs, grauzēju alās, saimniecības ēkās.
Uz sākumu -
Sarkanvēdera ugunskrupis
Sarkanvēdera ugunskrupis ir grūti pamanāms, tam ir diezgan slēpts un kluss dzīvesveids, tomēr savu klātbūtni viņš nespēj noklusēt pavasara beigās, vasaras sākumā, kad rit šo abinieku nārsts un ugunskrupju tēviņi no rīta līdz vakaram skaļi dzied. Tāpēc šos ļoti retos abiniekus var cerēt atrast tikai maijā un jūnijā, kad ūdens jau iesilis līdz 20°C un notiek nārsts. Tēviņam ir iekšējie rezonatori, nārsta laikā tēviņš izceļas ar ļoti melodisku dziedāšanu, kas mazliet atgādina zvanu skaņu, ¬ ne velti ugunskrupja zviedriskais nosaukums nozīmē "pulksteņvarde". Sarkanvēdera ugunskrupji mielojas ar dažādiem bezmugurkaulniekiem – gliemjiem, kukaiņiem un kukaiņu kāpuriem, zirnekļiem, sliekām u.c. tārpiem –, bet galvenais barības objekts ir odu kāpuri.
Uz sākumu -
Brūnais varžkrupis
Āda gluda kā vardei. Mugura gaiši pelēka, ar tumšiem plankumiem un sārtiem punktiņiem. Lai aizbaidītu ienaidniekus, dziedzeri izdala smaku, kas līdzīga ķiploku smakai. Tēviņš nārsta laikā dzied zem ūdens, tas atgādina skaļu klauvēšanu. Dienu varžukrupis pavada ieracies augsnē, spēj to izdarīt ļoti veikli.
Uz sākumu -
Smilšu krupis
Sastopams ļoti reti. Nārsto nelielos dīķos, smilšu karjeros arī liedaga peļķēs ar jūras ūdeni. Ziemo zem akmeņiem un kritušiem kokiem, grauzēju alās, akmeņu kaudzēs, kapos.
Uz sākumu -
Zaļais krupis
Dzīves vieta: sausi, zālaini krūmāji, rok augsnē paslēptuves. Reti sastopams. Nārsto mākslīgajās ūdenstilpēs, kam ir smilšaini krasti, karjeros. Ziemo zem kokiem, akmeņiem, trūdošu lapu kaudzēs, saimniecības ēkās. Iekšējais rezonators labi attīstīts, dzied visu nārsta periodu. Aktīvs naktī, izmanto pat ielu un dārza apgaismojumu, lai medītu kukaiņus.
Uz sākumu -
Parastā varde
Apdzīvo visu Latvijas teritoriju un ir bieži sastopama. Mugura brūngana, pelēka ar tumšiem plankumiem vai punktiņiem. Raksturīgas tumšs V veida plankums muguras augšdaļā un acs aizmugurē ir tumšs plankums. Barojas ar vabolēm, odiem, moluskiem un sliekām. Nārsto jebkurās ūdenstilpnēs, kurās ir stāvošs ūdens. Parasti viena mātīte iznērš no 650 līdz 1 400 ikru, kuri kā kamols uzpeld ūdens virspusē.
Uz sākumu -
Ezera varde
Ezera vardes ir lielas un rijīgas. Tās uzbrūk pat zivīm un citu sugu vardēm. Sastopama Rīgas apkārtnē.
Uz sākumu -
Dīķa varde
Dīķa vardes ir teritoriāli dzīvnieki. Aptuveni līdz desmit metriem no ūdens tilpnes krasta tās iekārto sev teritoriju. Katras vardes individuālais laukums nav liels (0,4-0,8 m²), bet tās to aktīvi apsargā, izdodot skaļu, specifisku signālu un uzbrūkoši lecot pretinieka virzienā. Viena no dīķa vardes aizsardzības uzvedībām ir lēkšana no krasta ūdenī, bet atšķirībā no ezera vardes, kas ierokas dūņās, tā ienirst un, kādu gabalu nopeldējusi, uznirst. Vienas vardes lēciens izraisa blakus esošajām vardēm tādu pašu reakciju.
Uz sākumu -
Purva varde
Riesta dziesma atgādina attālu suņu riešanu. Ūdenī sastopama tikai īso nārsta periodu: 20.04.-10.05. Nārsto dīķos, karjeros, vecupēs, līčos. Viena mātīte atkarībā no vecuma iznērš 500 līdz 2500 ikru. Ikru kamoli otrajā dienā uzpeld ūdens virspusē, kur arī notiek attīstība, kas ilgst 3 līdz 10 dienas, atkarībā no ūdens temperatūras. Kurkuļi tumši, attīstība parasti ilgst 45 - 65 dienas.
Uz sākumu -
Zaļā varde
Zaļā varde ir radusies ezera vardes un dīķa vardes dabiskas krustošanās rezultātā.
Uz sākumu -
Kokvarde
Varbūt sastopama Liepājas apkārtnē.
Uz sākumu