Par mums

Kā balodis mācījās ligzdu taisīt. Reiz balodis nogājis pie strazda mācīties ligzdu taisīt. Strazds bijis šinī lietā liels meistars. Viņš sācis taisīt skaistu ligzdu. Balodis sekojis viņa darbam ar lielu uzmanību. Kad jau dibens bijis gatavs un arī malas bija drusciņ sākatas mūrēt, balodim, tur stāvot, kļuva garš laiks. Viņš domājis, ka nu jau visa māksla rokā, tāpēc sācis pilnā kaklā kliegt: "Protu, protu, protu!" Spārnos pacēlies, tas aizskrējis, ir paldies nepasacījis. Otrā dienā balodis mēģināja pats ligzdu taisīt. Tik tālu, kā strazds tam bija ierādījis, gāja gluži labi, bet tālāk arī vairs netika, lai pūlējās, cik patika. Balodis nu skrēja pie strazda un lūdza, lai vēlreiz parādot, kā būvēt, bet šis tik atteica: "Tu jau reiz izlielījies protam un apsmādēji manu pamācību, tad lūko nu, kā tiec galā." Tā baloža ligzda ir vēl līdz šai pašai dienai tāda pusgatava, bet tomēr balodis nereti vēl rūc: "Protu, protu."

Ceplītis un lācis. Reiz lācis gājis nejauši garām gar ceplīša ligzdu, kur atradušies tikai mazie ceplīši. Kad nu vecais ceplītis pārnācis, tad šie ar bailēm stāstījuši, cik lielu un briesmīgu zvēru viņi redzējuši. Vecais ceplītis nu ielaidies mazā krūmiņā un lēcis arvienu augstāku un augstāku, prasīdams: "Vai tik liels bija? Vai tik liels bija?" Pēdīgi nu bērni arī sacījuši, ka tik liels tas zvērs esot bijis. Tad vecais sacījis: "Ja tik es būtu mājā bijis, tad viņš pie mana nama durvīm gulētu."