-
Bebrs
Bebra dzīve ļoti cieši saistīta ar ūdeni. Bebrs ļoti labi peld un nirst, spēj 15- 20 minūtes pavadīt zem ūdens. Iztraucēts peldošs bebrs mēdz uzsist ar asti pa ūdens virsmu, radot skaļu plīkšķi, kas kalpo par brīdinājuma signālu citiem. Toties uz sauszemes bebrs ir samērā neveikls – iet, smagnēji gāzelējoties, ar piepaceltu asti, kas nedaudz zvalstās no vienas puses uz otru, skrien lēni. Tiesa, izbiedēts bebrs nelielu attālumu var veikt lēkšos. Bebram ir spēcīgi priekšzobi, lieli, katlveidīgi, bez saknēm, tie ir visu mūžu augoši (diennakts pieaugums apm. 0,8 mm), tāpēc regulāri deldējami. Bebrs nedrīkst negrauzt! Bebri ir augēdāji. Barība mainās atkarībā no gadalaika. Rudenī un ziemā ēd kokus, kuriem ir mīkstāka koksne, piemēram, apses un vītolus. Rudenī bebrs cītīgi grauž apses, kārklus un bērzus, gatavojot barības rezerves ziemai. Bebri dzīvo no zariem un dubļiem celtā mājoklī, kur iekšpusē virs ūdens līmeņa ir sausa telpa. Viņi arī rok alas, bet tur ūdens līmenim vajag būt par 20 cm zemākam par grīdas līmeni.
Uz sākumu -
Susuri
Interesanti grauzēju kārtas pārstāvji ir susuri. Viņiem ir īss, bet biezs apmatojums, slaids purns un gara, kupli apmatota aste. Šie vidēji lielie grauzēji pārtiek no augļiem, sēklām un kukaiņiem. Viņiem raksturīga ziemas vai vasaras guļa. Visas 4 Latvijā sastopamās sugas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā – lielais susuris, meža susuris, dārza susuris un mazais susuris. Sastopami ļoti reti.
Uz sākumu -
Vāvere
Vāveres dzīves lielāko daļu pavada kokos. Galvenā barība ir čiekuru sēklas. Vāveres kažociņa krāsa ir vasarā gandrīz viscaur (izņemot balto vēderu) vairāk vai mazāk ruda, bet ziemā – pelēcīga. Ziemas kažociņš viņai krietni kuplāks un biezāks par vasaras ietērpu. Ziemā galvenā, bet ne vienīgā šī zvēriņa barība ir skujkoku sēkliņas; tās viņa izgrauž no priežu, egļu un lapegļu čiekuriem. Vēro un redzi: vāvere, ar priekšķepiņām pieturot, nokož čiekuru, tad satver zobos un sprinģo uz kādu jau iepriekš izraudzītu horizontāli augošu zaru, kur, stabili iekārtojusies (apsēdusies un ar astes palīdzību nolīdzsvarojusies), saņēmusi čiekuru plaukstās, veikli groza un tik veikli apstrādā to – aši, aši izloba sēkliņu pēc sēkliņas; lejup virpuļo zvīņa pēc zvīņas. Vēro un brīnies: nieka divas trijās minūtēs čiekurs iztukšots; palikusi vien smalki apgrauzta serde, kas nokrīt lejā un paliek guļam līdzās citām tādām pašām atbirām. Bet vāvere nekavējoties dodas pēc nākamā čiekura, lai ar to zobos steigšus atgrieztos ēdamvietā.
Uz sākumu -
Lidvāvere
Lidvāvere ir krietni mazāka par parasto vāveri. Nosaukums "lidvāvere" var maldināt un likt domāt, ka šīs vāveres varētu lidot, tomēr vāveres nelido, tās tikai planē. To ļauj darīt ādas kroka, kas ir izplesta starp visām četrām kājām. Planējot no viena koka uz otru, tā spēj veikt arī dažādus akrobātiskus trikus: pagriezties, planēt pa apli vai spirāli un nolaisties tajā pašā vietā, no kuras startējusi. Lidvāvere spēj planēt pat 50 metru tālu. Kad lidvāvere neplanē, ādas kroka ir savilkta, tādējādi tā netraucē tai kāpelēt pa kokiem. Planēt lidvavāverei palīdz arī aste. Pēdējā zināmā lidvāveres atradne konstatēta 2001.gadā Balvu pusē. Caunas ir nāvīgi ienaidnieki.
Uz sākumu -
Kāmji
Visraksturīgākā kāmju pazīme ir labi attīstīti vaigu maisiņi, kuros tie savāc, īslaicīgi uzglabā un transportē uz krātuvēm barību. Tā kā vaigos nav nekādu dziedzeru, tad āda spēj spēcīgi izstiepties. Kāmji ir vientuļnieki, kas dzīvo sarežģītā alu labirintā zem zemes. Kāmji veido krājumus ziemai, piemēram, Eiropas kāmis uzkrāj līdz 90 kg barības. Dzīvo apmēram 3 gadus. Sīrijas zeltainie kāmji , Džungārijas kāmji, Ķīnas vai svītrainie pundurkāmji, kā arī vismazākie – Roborovska pundurkāmīši bieži tiek audzēti mājās.
Uz sākumu -
Peles
Peli medī visi – kaķi, suņi, lapsas, putni, čūskas, daži kukaiņi un daudzi citi dzīvnieki. Tomēr pateicoties spējai dzīvot jebkādos apstākļos un dzīvot blakus cilvēkam, pele ir nākamais zīdītājs aiz cilvēka, kura ir ieņēmusi dzīves telpu visā pasaulē. Peles medī un ēd ne tikai dzīvnieki, Āfrikā un dažās vietās Āzijā peles lieto pārtikā arī cilvēki. Pele kā kaitēklis var būt ļoti nepatīkams, tā sabojā un apēd cilvēku savāktos graudus, izplata dažādas slimības un parazītus. Pele kļuva par galveno iemeslu, kādēļ cilvēks pieradināja kaķi. Savvaļā pele parasti nenodzīvo ilgāk par 4 mēnešiem, ja laimējas – 2 gadus.
Uz sākumu -
Māņlēcējpele
Māņlēcējple jeb meža sicista ir vienīgā māņlēcējpeļu dzimtas pārstāve Latvijā. Ļoti veikls un kustīgs dzīvnieks. Meistarīgi kāpelē pa krūmu zariem, papardēm, zāles stiebriem. Pa virszemi pārvietojas galvenokārt īsiem lēcieniem. Mitrummīloša. Apdzīvo galvenokārt jauktos un lapu koku mežus (īpaši iecienījusi apšu audzes), bet konstatēta arī pusatklātās un atklātās teritorijās. Mežā parasti izvēlas saules labi apspīdētus iecirkņus, kuros dāsni saaudzis pamežs, zeļ gara zāle, netrūkst ogulāju un ir daudz satrupējušu celmu. Meža sicista (Sicista betulina) no mājas peles atšķiras ar daudz mazāku izmēru, ar apmatojuma krāsojumu (no galvas līdz astei pār muguru stiepjas tumša josla), ar relatīvi garāku asti (tā ievērojami garāka par ķermeni). Sicistai pakaļkājas garākas par priekškājām.
Uz sākumu