- Kukaiņēdāji
-
Ezis
Eži mājo gandrīz visur, kur vien ir dzīvei labvēlīgi apstākļi - sausās, ar barību bagātās un ar piemērotām ziemošanas vietām nodrošinātās vietās: lapu un jauktu koku mežos (biežāk sīkmežos, mežmalās), birzīs, vairāk vai mazāk aizaugušās un aizaugošās pļavās, krūmājos, dārzos, parkos un apstādījumos. Nav sastopami vienīgi purvos un lielos, vecos vienlaidu mežos. Briesmu gadījumā parasti nevis bēg, bet ritinās kamolā. Nelabprāt, tomēr, ja nepieciešams, samērā labi peld. Ziemu pavada bez pārtraukuma ciešā guļā (saritinājies, iegrimis īstā, dziļā miegā) savlaicīgi sagatavotā migā. Galvenokārt pārtiek no kukaiņiem (arī indīgiem) dažādās attīstības stadijās, tārpiem (visvairāk - sliekām), gliemjiem. Ēd arī mitrenes, simtkājus, zirnekļus. Retumis noķer kādu abinieku, rāpuli (dominē glodenes). Netaupa uz zemes ligzdojošo putnu perēkļus, peļveidīgo grauzēju midzeņus.IlmārsTīrmanis: Eži
Uz sākumu -
Kurmis
Kurmis ir tipisks racējdzīvnieks, īpaši pielāgots dzīvei pazemē. Acis ļoti mazas, ievelkamas, apņemtas ar nekustīgiem, 0,5–1 mm gariem plakstiņiem, bez skropstām, pilnīgi apslēptas apmatojumā. Arī nelielās ausis pilnīgi apslēptas apmatojumā. Visu dzīvi kurmis pavada paša izraktā daudzstāvīgā tuneļu sistēmā, kas tiek pastāvīgi paplašināta. Ejas iedala 2 veidos – seklajās jeb barošanās ejās, kas vijas tuvu augsnes virskārtai (2–5 cm dziļi), un dziļajās jeb satiksmes ejās, kas atrodas 5–60 cm (lielākoties līdz 20 cm, bet izņēmuma gadījumos pat līdz 1 m) dziļi. Virs barošanās ejām parasti redzami ieplaisājuši augsnes valnīšveida pacēlumi. Virs dziļajām ejām kurmis ik pa posmam izgrūž virszemē konusveidīgu augsnes kaudzi (kurmja rakumu). Kurmja rakuma atveri, kas allaž atrodas konusa virsotnē, dzīvnieks nereti aizdara ar augsnes korķi. Barošanās ejas izmanto ēdiena meklēšanai, pa dziļajām ejām pārvietojas no dziļumā (30–70 cm, reizēm dziļāk) ierīkotiem atpūtas un vairošanās midzeņiem uz barošanās un dzeršanas vietām. Pārtiek galvenokārt no dažādiem bezmugurkaulniekiem, pirmkārt no sliekām (vietām tās sastāda pat līdz 90% kurmja barības daudzuma). Ēd arī kukaiņus, zirnekļus, mitrenes, daudzkājus, gliemjus. Dzīvo 4-5 gadus.
Uz sākumu -
Ūdenscirslis
Svars ap 20 gramiem. Dzīvo galvenokārt pie ūdenstilpēm (upēm, vecupēm, strautiem, ezeriem, dīķiem, novadgrāvjiem), ja vien to krasti ir aizauguši. Apdzīvo arī purvus, slapjos mežus, palieņu pļavas. Meistarīgi peld un nirst. Ar ūdeni viņu saista galvenokārt barības ieguve. Skrienot pa zemi, ūdenscirslis raksturīgi uzliec augšup snuķīti. Ēdienkartē ietilpst visdažādākie bezmugurkaulnieki (gliemji, tārpi, kukaiņi, zirnekļi, vēžveidīgie), pat nelieli mugurkaulnieki (zivis, abinieki, grauzēji un putnu mazuļi), arī zivju un abinieku ikri. Lielais ūdenscirslis ir viens no retajiem indīgajiem zīdītājiem. Viņa zemmēles siekalu dziedzeris izdala toksīnu ar neiroparalītisku iedarbību. Pateicoties tam, dzīvnieks spēj sarūpēt un noglabāt slēptuvēs barības rezerves, kas sastāv no dzīviem, bet nekustīgiem mugurkaulniekiem (nelieliem grauzējiem, vardēm). Dzīvo labi ja 18 mēnešus. Sarkanajā grāmatā.
Uz sākumu -
Cirslis
Pretēji viena otra cilvēka uzskatam – ciršļi nav peles. Tātad viņi nav grauzēji. Mazais cirslis ir mazākais cirslis un mazākais zīdītājs Latvijā. Sver labi ja 5 gramus. Latvijā sastopams bieži visā valsts teritorijā, bet daudz mazākā skaitā par radniecīgo meža cirsli. Meža cirslis var uzbaroties pat līdz 10-15 gramiem. Meža cirslis apdzīvo dažādus biotopus, biežāk mežus un krūmājus ar bagātīgu zemsegu, upju ielejas, tomēr sastopams arī aizaugušos izcirtumos, jaunaudzēs, laucēs, pat dārzos, parkos. Izvairās no ļoti sausām un pārmitrām vietām. Labprāt piemājo urbanizētās teritorijās, tostarp, pilsētās. Nereti ieraugāms telpās. Salīdzinot ar citiem ciršļiem, meža ciršļa ēdienkartē ietilpst arī augu valsts produkti (galvenokārt skujkoku sēklas), ko izmanto kā papildbarību aukstajā sezonā.
Uz sākumu