Latvijas dzīvnieki

Mežacūka

Mežacūkas ir bara dzīvnieki, tikai pieauguši kuiļi ir vientuļnieki un klejotāji. Baru jeb ģimeni vada cūku māte, viņa parasti iet pirmā. Bars apdzīvo noteiktu teritoriju. Meža cūku dzīves vietās redzami raksturīgi rakumi, kā arī dubļu "vannas" - mitrās vietās izraktas vārtīšanās bedres, kuru tuvumā parasti atrodas dubļiem notašķīts berzēšanās koks. Veido guļmigas, ziemā mēdz izgulēt skudru pūžņus. Samērā agresīvs dzīvnieks, sevišķi mātes, aizstāvot mazuļus. Nav ieteicams mežacūkām iet pārāk tuvu. Ēd zāli, ozolzīles, riekstus, sēklas, ogas, saknes, gumus, kukaiņus, sliekas, gliemjus, mazus rāpuļus, putnus un to olas, maitas. Mežacūkām garšo visi kultūraugi - kukurūzas graudi, zirņi, auzas, kvieši, kartupeļi, arī tauriņzieži (zirņi, pupas, āboliņš), graudzāles un krustzieži (kāposti, rapši).

Mežacūkas labi peld. Viņām ir vāja redze, toties ļoti labi attīstīta dzirde un oža. Mežacūkai ir spēcīgi attīstīti, trīsšķautņaini ilkņi, kas aug visu mūžu. Ilkņi tai kalpo gan kā aizsardzības ierocis, gan kā darba rīks, uzrokot zemi. Mežacūkas ir vienīgie pārnadži, kas rok alas. Var paskriet ar ātrumu 40 km/h. Mežacūkas dzīvo 10 — 12 gadus, bet zināmi arī 27 gadus nodzīvojuši dzīvnieki. Galvenais ienaidnieks ir vilks.

Riesta laiks ir novembrī, decembrī. Grūsnība ilgst 120 - 130 dienas. Mazuļi dzimst aprīlī vai maija sākumā. Māte pirms mazuļu dzimšanas iekārto migu, metienā dzimst 5 - 7 sivēni. Mazuļus māte zīda ar pienu 2,5 — 3,5 mēnešus, bet, kad mazuļi ir 2 — 3 nedēļas veci, tie parādās ārpus midzeņa un sāk mācīties meklēt barību. Diemžēl mežacūkas ir Āfrikas cūku mēra izplatītājas.

Alnis

Aļņi ir lieli. Apdzīvo visdažādākos mežus, krūmājus, jaunaudzes, purvu malas, aizaugušus izcirtumus un pļavas. Ragi aug tikai tēviņiem. Pieauguši tēviņi ragus nomet uzreiz pēc riesta (no septembra līdz oktobrim). Tikai jauniem tēviņiem ragi saglabājas visu ziemu. Mazuļi dzimst maijā vai jūnijā. Parasti piedzimst viens alnēns, bet reizēm divi. Bērni paliek pie mātes apmēram gadu. Vidējais aļņa dzīves ilgums ir 15—25 gadi.

Alnis ir lielisks peldētājs, un tā garās kājas ļauj tam iebrist diezgan dziļi ūdenī pēc iemīļotiem ūdensaugiem. Vasarā karstā laikā alnis brien ūdenī ne tikai, lai ēstu ūdensaugus, bet, lai peldētos vai vienkārši stāvētu, atvēsinoties vai paglābjoties no knišļiem. Aļņa kājas, dzīvniekam pārejot no vienas vietas uz citu, šķir aizaugušo ūdeni faktiski bez skaņas. Alnis ir varens bridējs un vienmēr cenšas uzturēties ūdenstilpju tuvumā, īpaši vasaras sezonā. Alnis pamatā ir dienas dzīvnieks. Tas ir vientuļnieks un ciešas saites veidojas tikai starp māti un tās mazuli.

Aļņiem ir liela sirds, bet asinīs uz pusi mazāk hemoglobīna nekā citiem savvaļas pārnadžiem, tāpēc viņi ir mazkustīgi. Un pieaugušam alnim nekur jau daudz nav jāmūk, jo viņš spēj aizstāvēties pat pret vairāku vilku uzbrukumu vienlaikus, izmantojot savu briesmīgāko ieroci – kājas. Tāpēc alnis, saticis sēņotāju vai ogotāju, neskrien prom pa galvu, pa kaklu, bet kādu laiku stāv un skatās, sak’, vai tiešām man būs jāmūk?

Staltbriedis

Staltbriedis ir liels, uzmanīgs dzīvnieks ar lieliski attīstītu dzirdi un ožu. Mātītes dzīvo baros – ģimenēs, kurās vadošā loma ir vecākajai mātītei. Mazuļi dzimst maija beigās un jūnijā, to kažoks klāts ar dzeltenbrūniem plankumiem un plankumi saglabājas līdz rudenim. Ragi aug tikai tēviņiem. Katru pavasari staltbriedim izaug jauni ragi, un katru gadu ziemas beigās ragi tiek nomesti. Ragi aug ātri, dienā izaug apmēram 2,5 cm. Ragi ar katru nākamo gadu kļūst arvien daudzžuburaināki. Apdzīvo dažādus mežus, kas mijas ar klajumiem. Bara dzīvnieks. Nometnieks. Izteikta nakts aktivitāte. Dzīves ilgums 14-16 gadi. Ap mūsu ēras 1.gadu tūkstoša beigām staltbrieži Latvijas teritorijā bija izzuduši. Tos ieveda un audzēja briežu dārzos. Latvijā darbojas vairāk nekā 40 briežu dārzu. Reizēm brieži izkļūst ārā un turpina dzīvot savvaļā. Itin izplatīts staltbrieža segvārds tautā ir «irsis», kas cēlies no vācu Hirsch.

Stirna

Latvijā dzīvojot ap 80 000 stirnu. Masa ap 20-45 kg, buki nedaudz lielāki par stirnām. Ziemā stirnas parasti pulcējas nelielos bariņos. Mežmalu, izcirtumu sīkmežu, birztalu un krūmāju iemītnieks. Nometnieks. Vairāk vasarā, mazāk ziemā izteikta krēslas aktivitāte (rītos un vakaros). Stirnām ir laba dzirde un oža.

Sumbrs

Eiropā lielākais sauszemes zīdītājs. Latvijā izzudis dzīvnieks, bet kopš 2004.gada Papes apkaimē, iežogotā teritorijā Papes dabas parkā, tika ielaisti pirmie pieci dzīvnieki. Vēlāk tie izlauzās no iežogojuma un kļuva par daļējiem savvaļas iemītniekiem. Laika gaitā šī grupa ir pieaugusi līdz padsmit dzīvniekiem.

Taurs

19.gadsimta taura zīmējums, kas kopēts no 16.gadsimta oriģinālzīmējuma. Tagad izmiruši. Pēdējais zināmais taurs Eiropā nomira no vecuma 1627.gadā Polijā.

Govs

Ja mēs skatāmies uz ideālo govs dienas kārtību, ēšanai un dzeršanai atvēlētas tikai trīs līdz piecas stundas. Šis ieradums ir govs instinktu dēļ, jo viņa ir vajātā dzīvnieka statusā. Šajā nelielajā ēšanas laikā viņa spēj apēst līdz 50 kg barības un izdzert vairāk nekā 100 litrus ūdens. Pēc krietnās maltītes govis pavada 7 līdz 10 stundas atgremojot, un vēl tai ir vajadzīgas 12 līdz 14 stundas atpūtai.

Cūka

Cūkas sākušas dzīvot kopā ar cilvēkiem jau 13 000 gadus pirms mūsu ēras. Cūkas ir inteliģenti dzīvnieki un tās var apmācīt līdzīgi suņiem. Lielākajai daļai cūku ir paniskas bailes no pacelšanas gaisā, bet, noliktas zemē, tās uzreiz nomierinās. Cūkas ļoti reti izmanto darbam. Zinātnieki izmanto cūkas medicīnas eksperimentiem un donoru orgānu iegūšanai, jo cūka pēc saviem fizioloģiskajiem radītājiem ir ļoti tuva cilvēkam. Cūku bērnus sauc par sivēniem.

Neraugoties uz izplatīto stereotipu par cūkām kā netīrīgiem un pamuļķīgiem dzīvniekiem, ir zinātniski pierādīts, ka cūkas ir vienas no attīstītākajiem un inteliģentākajiem dzīvniekiem pasaulē. Dzīvnieku inteliģences «topā» tās ieņem 4.vietu aiz šimpanzēm, delfīniem un ziloņiem. Dabiskos apstākļos cūkas veido stabilas sociālas struktūras, sazinoties savā starpā ar skaņām, kustībām un ožu. Lielu daļu laika savvaļas cūkas pavada, rakņājoties zemē un meklējot barību. Cūkas nesvīst, tāpēc, lai regulētu ķermeņa temperatūru, tās karstā laikā vārtās dubļos, bet aukstumā saspiežas kopā un silda viena otru.

Aita

Cilvēks aitas esot pieradinājis Divupē apmēram pirms kādiem 10 000 gadu, lai iegūtu vilnu, gaļu un pienu. Aitu tēviņus sauc par teķiem, bet kastrētus tēviņus par auniem jeb aveniem, mātītes par aitām un mazuļus par jēriem. Latvijā pirmos smalkvilnas aitu ganāmpulkus ieveda 1826.gadā no Saksijas. Latvijas tumšgalves šķirne tika izveidota 1938.gadā. Aitām ir ļoti laba dzirde, un tās ir jūtīgas pret dažādiem trokšņiem. Acu zīlītei ir horizontāla taisnstūra forma, kas nodrošina ļoti labu periferiālo redzi. Un aitas redzes leņķis ir 270° - 320°. Tā spēj redzēt sev aiz muguras, nepagriežot galvu, tomēr tai ir vāja telpiskā redze. Aitām ir tendence neatrasties ēnā un tumšās vietās, tās vienmēr cenšas uzturēties labi apgaismotās vietās. Bēgot tāpat kā savvaļas aitas arī mājas aitas vienmēr cenšas skriet kalnā uz augšu. Aitu barā ir stingra hierarhija. Tās gan savvaļā, gan ganībās seko bara līderim. Aita var ļoti sanervozēties, ja to nošķir no bara.

Kaza

Latvijā vietējā kaza ir vienīgā kazu šķirne, kas selekcionēta Latvijā. Ragi ir abiem dzimumiem. Āži ir lielāki par kazām. Bērnus sauc par kazlēniem. Slaukšanas periods Latvijas vietējām kazām ir 8—10 mēneši. Kazu barošana nesaistās ar lieliem izdevumiem. Kaza ir viens no pieticīgākiem dzīvniekiem un, turēta pienācīgos apstākļos, maz slimo un ir imūna pret tuberkulozi. Ja pasaulē ir kāds paaugstinājums, kur var uzkāpt, tad tas domāts ir kazai - par to droši vien ir pārliecināti šie lopiņi, kuri ļoti labprāt pārbauda visādus šķēršļus, spraugas un vietas, kur varētu ielīst, uzkāpt, iespraukties. Stāsta, ka lapsas ir dzīvnieku pasaules augstlēcēji - tās spēj pārvarēt divus metrus augstu barjeru. Kazas neatpaliek no šiem plēsējiem un arī spēj pārlēkt pāri tādam augstumam. Kazas ir pirmie mājdzīvnieki, ko cilvēki pieradināja aptuveni pirms 10 tūkstošiem gadu.