Latvijas dzīvnieki

Lācis

Lielākais no Latvijā sastopamajiem plēsīgajiem zvēriem. Svars atkarībā no vecuma, dzimuma, kā arī gadalaika ir 100-320 kg. Parasti lācis pārvietojas soļos (ar ātrumu 5-6 km/h) vai rikšos (10-12 km/h). Maksimālais reģistrētais ātrums ir 50-60 km/h. Lācis apvidū orientējas un barību iegūst galvenokārt ar dzirdes un ļoti labi attīstītās ožas palīdzību. Tas ir ļoti uzmanīgs dzīvnieks. Jaunie dzīvnieki veikli rāpjas kokos. Labi peld un mīl ūdenī mazgāties. Lācis ir tipisks visēdājs, kas pārsvarā, it īpaši vasarā un rudenī uzbarošanās periodā lieto augu barību: ogas, graudus, riekstus un zīles. Nozīmīgu vietu, it īpaši pavasarī lāča barībā ieņem kukaiņi, kurus tas iegūst, izrakņājot rūsgano skudru pūžņus un izkašņājot kameņu un lapseņu ligzdas. Tai pašā laikā pieaudzis lācis var būt arī veiksmīgs mednieks, kam pa spēkam nomedīt pat jaunos alnēnus.

Mazuļi dzimst laikā no janvāra līdz martam. Māte mazuļus zīda apmēram 5 mēnešus. Lācēni aug ļoti lēnām, un dzīvnieki maksimālo lielumu sasniedz tikai 8-10 gadu vecumā. Lācēni dzīvo kopā ar māti apmēram 2 gadus un parasti ziemo kopā ar to vienā midzenī. Metienā parasti 2-3 mazuļi. Savvaļā brūno lāču dzīves ilgums ir 20-30 gadi.

Vilks

Vilks ārēji atgādina lielu suni, taču atšķirībā no tā, vilkam ir augstāks skausta apvidus, īsāks purns un platāka piere. Acis parasti gaišas – dzeltenas vai zaļganas, izvirzītas vairāk uz sāniem un novietotas ieslīpi. Aste parasti ir nolaista taisni. Atšķirībā no suņa pieaudzis vilks neceļ asti augstāk par muguras līniju un nesavij to gredzenā, bet ausis vilkam nekad nav noļukušas. Vilkam labi attīstīta oža un dzirde. Ļoti piesardzīgs dzīvnieks. Saskarsmē ar cilvēku – bailīgs. Cilvēkam bīstams var būt vienīgi ar trakumsērgu slims vilks. Labi peld. Pārtiek praktiski tikai no gaļas. Ja nav badojies, dienā apēd vidēji divus līdz četrus kilogramus gaļas. Medī lielākoties stirnas, arī meža cūkas, staltbriežu un aļņu teļus un govis, bebrus un peļveidīgos grauzējus, retāk – āpšus, zaķus, lapsas. Uzbrūk arī mājdzīvniekiem (galvenokārt aitām, kazām, teļiem, suņiem), ja pietrūkst dabiskās barības.

Vilks ir bara dzīvnieks. Vilka dzīves ilgums ir 10 līdz 15 gadi. Maija sākumā pēc divu mēnešu ilgas grūsnības vilcene biezā mežaudzē labi apslēptā, savlaicīgi ierīkotā midzenī (parasti alā), kas vienmēr atrodas sausā vietā un tuvu neizžūstošai ūdenstilpnei, dzemdē visbiežāk četrus līdz sešus vidēji 400 g smagus, aklus, bezzobainus mazuļus. Vismaz divus mēnešus tie pārtiek tikai no mātes piena. Acis vilcēniem atveras apmēram pusotras nedēļas vecumā, zobi tiem parādās trešajā nedēļā. Trīs nedēļu vecumā mazuļi pirmoreiz sadūšojas atstāt midzeni. Kamēr vilcēni mazi, māte viņus pamet vienīgi, lai padzertos; šai periodā ar barību māti apgādā tēvs, savā kuņģī atnesdams un atrīdams pussagremotu gaļu. Kad mazuļi paaugušies, medībās dodas abi vecāki. Midzeņa apvidu vilku ģimene parasti pamet septembrī. Latvijā esot labi ja kādi 500 vilki.

Rudā lapsa

Lapsas ir Latvijā visbiežāk sastopamais plēsējs. Ķermeņa svars parasti – 4 līdz 8 kg. Lapsai labi attīstīta dzirde, bet oža un redze ir salīdzinoši vāja. Pārvietojas galvenokārt soļos un lēnā riksī. Pārtiek lielākoties no gaļas. Medī pārsvarā peļveidīgos grauzējus – peles, strupastes. Ķer uz zemes perējošos putnus, putnu mazuļus, izēd no ligzdām olas. Barībai izmanto arī rāpuļus, abiniekus, zivis, kukaiņus. Samērā bieži uzbrūk mājputniem. Labprāt ēd maitu, apdzīvotu vietu tuvumā – pārtikas atkritumus. Veģetācijas sezonā regulāri mielojas ar augļiem. Klusā bezvēja laikā lapsa spēj saklausīt peļu pīkstēšanu zem sniega pat vairāku simtu metru attālumā! Peles un strupastes gan vasarā, gan ziemā ir lapsu pamatbarība. Gan ziemā, gan vasarā diennakts ievērojamu daļu lapsas pavada peļojot – medījot peļveidīgos grauzējus.

Lūsis

Vienīgais Latvijā sastopamais kaķu dzimtas savvaļas zvērs. Apdzīvo galvenokārt lielus skujkoku un jauktus mežus (labprātāk nekoptus) ar biezu pamežu un paaugu, kur vecu koku masīvi mijas ar dabiskām jaunaudzēm. Priekšroku dod lielām, maz ietekmētām mežu teritorijām. Aktīvs galvenokārt krēslā un tumsā. Uzmanīgs, piesardzīgs dzīvnieks. Mēdz slēpt pēdas. Pārvietojas pārsvarā soļos, retāk rikšos. Veikli (bet reti) rāpjas kokos. Samērā labi (bet nelabprāt) peld. Ķermeņa svars - 10 – 16 kg. Lūsim ir spēcīgas kājas ar platām, milzīgām ķepām, kas piemērotas, lai pārvietotos pa sniegu. Tas spēj daudz vieglāk un ātrāk pārvietojas pa dziļu sniegu nekā, piemēram, vilks un lapsa. Medī vai nu uzklūpot no slēpņa, vai pielavoties. Ķer gan uz zemes perējošos putnus, gan zaķus, gan stirnas, retumis nogalina bebrus, mežacūku sivēnus un briežu teļus, bet galvenokārt tomēr uzbrūk stirnām. Izsalkumā nogalina arī vardes, ķirzakas, peļveidīgos grauzējus, vāveres, āpšus, pat lapsas.

Jenotsuns

Mazākais suņu dzimtas savvaļas zvērs Latvijā, nedaudz īsāks un zemāks par lapsu. No attāluma dzīvnieks atgādina resnu kažokādā iemauktu sardeli, no kuras nokarājas četri īsi, tievi cīsiņi. Jenotsunim labi attīstīta oža, bet dzirde un redze ir salīdzinoši vāja. Pārvietojas galvenokārt soļos vai lēnā riksī. Labi peld. Briesmu gadījumā parasti nevis bēg, bet cenšas noslēpties, maskēties; nereti (ja tiek pārsteigts pēkšņi) mēdz izliekties beigts. Nometnieks. Apdzīvo galvenokārt lapu koku un jauktos mežus ar biezu pamežu un bagātīgu paaugu. Izvēloties dzīvesvietu, raugās, lai tuvumā būtu kāda ūdenstilpe. Labi peld. Aktīvs pārsvarā naktī. Gada aukstos mēnešus (no oktobra nogales līdz martam) jenotsuņi pavada neaktīvā stāvoklī - dziļā snaudā (īstā ziemas miegā neiegrimst). Neizvēlīgs visēdājs - pārtiek gan no dzīvnieku, gan augu valsts barības. Ēd dažādus bezmugurkaulniekus, zivis, abiniekus, rāpuļus, putnu olas un mazuļus, peļveidīgos grauzējus, augu dzinumus, sakneņus, augļus, sēklas. Dzīves ilgums: 6 – 8 gadi.

Jenots un jenotsuns - līdzīgi nosaukumi, atšķirīgi dzīvnieki. Tie pirmie izveicīgiem pirksteļiem urķējas pa Amerikas kontinenta iedzīvotāju atkritumu tvertnēm, tie otrie mūsu teritorijā savulaik ienesa ērču encefalītu.

Ūdrs

Labvēlīgākās dzīves vietas ir nelielas un vidēji lielas (līdz 20 m platas) upītes ar mežainiem krastiem. Vienlīdz labi jūtas gan ūdenī, gan uz sauszemes. Barību iegūst galvenokārt ūdenī. Galvenokārt medī dažādas zivis. Patērē arī vardes, vēžus, gliemjus, ūdensputnu cāļus, gliemjus, tārpus, dažādus kukaiņus. Ūdra kažoks ir vienlīdz piemērots gan siltuma saglabāšanai, gan arī nesamirkst, pateicoties dažādajam apmatojumam. Vilnas slānis ir ciešs un blīvs, bet akots ar paplatinātu galu cieši nosedz vilnu no virspuses. Tādējādi, pat iznākot no ūdens, ūdra kažoks ir gandrīz sauss. Pēc iznākšanas no ūdens ūdrs tūdaļ noskurinās un izvārtās smiltīs vai sniegā, lai atbrīvotos no niecīgākā slapjuma, kas vēl palicis. Ūdra klātbūtne kādā ūdenstilpē liecina par tīru ūdeni un zivju bagātību. Ūdriem ir ļoti jutīgas ūsas. Tās atrodas ne vien uz purniņa, bet arī pie acīm, ausīm un uz priekškājām. Ūsas uztver visas ūdens svārstības un peldot palīdz orientēties, un atrast medījumu pat zem akmeņiem vai dūņām.

Cauna

Latvijā akmeņu cauna ir retāk sastopama, kā meža cauna. Pakakle un pazode ir baltā krāsā, kas to atšķir no meža caunas. Akmeņu cauna dzīvo ne tikai mežā, bet apmetas arī cilvēku mājokļu tuvumā, bieži iemitinoties ēku bēniņos. Salīdzinājumā ar meža caunu tā ir siltummīloša dienvidu suga, tādēļ labprāt apmetas cilvēku ēkās, pat daudzdzīvokļu māju bēniņos. Akmeņu cauna ir visēdāja un ēdīs visu, ko varēs atrast. Tā medī mazus dzīvniekus, grauzējus, vāveres, zaķus, putnus, vardes, uzlasa sliekas, gliemjus, no ligzdām izēd olas un, ja ir pieejami, ēd augļus.

Meža cauna ir Latvijas mežu iemītnieks jau kopš pēdējā ledus laikmeta. Meža cauna ir ļoti līdzīga akmeņu caunai, un tās dabā ir grūti atšķirt nepieredzējušam vērotājam. Meža cauna ir apmēram mājas kaķa lielumā. Meža cauna kokā ir veikla kāpelētāja un spēj pārvietoties pa zariem no viena koka uz otru. Vienlaicīgi tā ir ātra arī uz zemes. Meža cauna ir visēdāja un medī dažādus mazus dzīvniekus, grauzējus, vāveres, zaķus, putnus, kukaiņus, vardes un neatsakās no maitas. Pie iespējas meža caunas barojas ar ogām, augļiem, riekstiem un medu. Tā izēd no ligzdām putnu olas, kopumā cauna apēdīs visu, ko varēs nomedīt. Cauna lēkā pa kokiem tikpat veikli kā vāveres, un ir īsts drauds vāverēm.

Sermulis

Sermulis ir neliels plēsējs ar tievu, garu, lokanu ķermeni – tā masa ir ap 200 g, bet garums (bez astes) ap 30 cm. Ziemā ķermeņa apmatojums ir balts, vasarā divkrāsains: galva, mugura, sāni un kājas ir sarkanbrūnas vai tumši brūnas, pakakle, krūtis un vēders – balti. Astes gals gan ziemā, gan vasarā melns vai brūns. Dzīves ilgums 4-6 gadi.

Ūdele

Eiropas ūdele kādreiz tā apdzīvoja visu Eiropu, bet šobrīd ir izmirusi lielākajā daļā valstu, jo tās dzīves telpu ir ieņēmusi Amerikas ūdele. Latvijā Eiropas ūdeles novērojumi nav reģistrēti kopš 1994. gada. Eiropas ūdeles dzīvesvietas ir aizaugušu upīšu piekrastes mežainos apvidos, kā arī ar niedrāju un krūmiem aizaugušu ezeru piekrastes, vecupes un upju attekas. Eiropas ūdele mājo alās, kuras vienmēr tiek ierīkotas ūdenstilpju tuvumā.

Amerikas ūdele apdzīvo aizaugušas saldūdens tilpņu piekrastes un salas, uzturas arī jūras pludmalē upju ieteku tuvumā. Latvijā Amerikas ūdele mākslīgi introducēta netika, tomēr tā izbēga no kažokzvēru fermām un ieradās no kaimiņteritorijām, galvenokārt no Lietuvas pa Ventas baseina upēm. Gaujas baseinā tā parādījās jau 1944. gadā. Tās izplatība ir galvenais iemesls Eiropas ūdeles izzušanai lielākajā daļā Eiropas, arī Latvijā, tāpat Amerikas ūdeļu savairošanās ir būtisks iemesls vairāku sugu ūdensputnu skaita samazinājumam.

Āpsis

Masa: 7-15 kg (rudenī līdz 20 kg un vairāk). Rok alu sistēmas ar daudzām ieejām. No oktobra beigām līdz aprīļa sākumam dodas ziemas guļā. Ziemā novērojams atkušņa laikā. Pārvietojas soļiem, rikšiem vai īsiem lēcieniem. Meklējot barību, nedzīvajā zemsedzē izkasa nelielas koniskas bedrītes. Āpsis ir ļoti tīrīgs. Tas netālu no savām mājām īpaši izvēlētā laukumiņā izkārpa vairākas atejas bedrītes. Līdzko kāda no tām ir pilna, aizkārpa to ar zemi. Kad izmantots viss laukumiņš, āpsis izraugās un sagatavo lietošanai citu. Vecās atejas vietas parasti apaug ar avenājiem, jo āpšiem garšo avenes un mēsli bagātīgi satur aveņu sēklas. Kupli, lekni avenāji, kas redzami it kā nepiemērotās vietās, norāda, ka tuvumā mīt vai nesen mituši āpši. Galvenokārt ēd kukaiņus, sliekas, vaboles, gliemežus, mazus zīdītājus, rāpuļus, abiniekus, olas, putnēnus, ogas, saknes, gumus, riekstus, augļus, sēnes un dažādus citus augus, kā arī izrok lapseņu, kameņu, bišu ligzdas un skudru pūžņus, meklējot to olas un kāpurus. Āpsim ļoti garšo medus. Āpši dzīvo līdz 15 gadiem.

Zebiekste

Zebiekste ir ne tikai mazākā sermuļu dzimtā, bet arī ir mazākais plēsējs visā pasaulē. Ķermeņa garums (bez astes): 13-25 cm; Masa: 45-200 g. Virs zemes uzturas salīdzinoši maz, pārvietojas galvenokārt pa kurmju un peļveidīgo grauzēju alām, ziemā - arī zem sniega segas. Ziemā kažoks viscaur balts. Ziemā zebiekste nirst sniegā, pārvietojoties zem sniega 0,5—1 metru, tad atkal iznirst. Zebiekstes galvenā barība ir mazie grauzēji.

Sesks

Sesks pamatā ir gaļēdājs un medī dažādus mazus dzīvniekus kā strupastes, peles, kāmjus un žurkas, vasarā tas medī vardes un krupjus. Daudz retāk sesks medī putnus un kukaiņus. Ja trūkst barības, sesks ēd arī augļus. Par seska plēsonību liecina tas, ka šis dzīvnieks uzbrūk medījumam, kas ir daudz lielāks par pašu, piemēram, trusi. Seski var iebrukt vistu kūtī un nokost vairāk putnu nekā var apēst, lai arī daļu sesks aizvelk apēšanai vēlāk. Savās slēptuvēs sesks visbiežāk uzkrāj vardes, kuras paralizē ar kodienu pakausī.

Āmrija

Tinis (Gulo gulo) ir plēsēju kārtas sermuļveidīgo dzimtai piederīgs zvērs, tātad radinieks zebiekstei, sermulim, seskam, caunai, ūdelei, ūdram, āpsim… Viņš ir vienīgā suga savā – tiņu – ģintī. Dzīvniekam piešķirtais latīniskais segvārds daudz pasaka par tā «valkātāju» un – galvenais – par cilvēku attieksmi pret viņu. Gulo nozīmē negausis jeb rīma. Te, šķiet, īstā vieta piebildei: tinim ir otrs latviskais nosaukums – āmrija (agrāk teica arī daudzrija). Latvijā savvaļā tiņu vairāk laikam nav, bet kopš 2003.gada Rīgas zooloģiskā dārza filiālē «Cīruļi» mītot no Nīderlandes atvesti tiņi. Pieaudzis dzīvnieks ir aptuveni 70-90 cm (dažs varenāks tēviņš – pat metru) garš, skaustā 35-45 cm augsts, drukns un parasti 13-18 kg smags. Lai gan tinis, manuprāt, vairāk līdzinās āpsim, parasti tiek apgalvots, ka dzīvnieks pēc izskata atgādina nelielu lāci. Mazliet tiešām atgādina. Pateicoties ekstremitāšu apskaužamajam spēkam un garajiem, smailajiem, izturīgajiem nagiem, āmrija spēj itin veikli kāpelēt pa kokiem, taču dara to reti – galvenokārt tad, kad jāglābjas no ienaidniekiem, kuru spēcīgajam, izturīgajam, drosmīgajam plēsoņam gan nav daudz. Tinis pārtiek galvenokārt no gaļas. Ziemā – tikai no gaļas. Dzīvniekam ir spēcīgi žokļi, kas bruņoti ar lieliem ilkņiem un asšķautņainiem plēsējzobiem. Viņš, protams, medī – ķer grauzējus, zaķus, stirnas, putnus, mēdz uzbrukt pat slimiem, ievainotiem vai novārgušiem briežiem, aļņiem, tomēr galvenokārt šis zvērs ir meklētājs – meklē līķus. Āmrija ļoti labprāt ēd maitu, pat daudz labprātāk nekā svaigu gaļu. Faktiski maita ir šā dzīvnieka pamatbarība.