-
Purva bruņurupucis
Vienīgā Latvijā sastopamā suga ir Eiropas purvu bruņurupucis. Latvijā šī suga sastopama ļoti reti. Pēdējo desmitu gadu laikā atrasti tikai atsevišķi īpatņi. Purva bruņurupucis dzīvo purvos, dīķos, ezeros, arī mierīgu upju līčos ar mālainu grunti un lēzeniem krastiem. Piekrastē jābūt atklātām vietām, kur bruņurupucis „var ņemt saules vannas”. Purva bruņurupucis labi peld un bez ieelpas var palikt zem ūdens 10 - 15 minūtes. Aktīvs galvenokārt rīta un vakara stundās. Pārtiek no dažādiem ūdens un sauszemes dzīvniekiem, piemēram, kukaiņu (galvenokārt spāru) kāpuriem, mitrenēm, nelieliem abiniekiem u. c. Retumis ēd arī augus.
Uz sākumu -
Glodene
Glodene ir bezkāju ķirzaka ar izstieptu, līdz 60 cm garu ķermeni, tāpēc viņa atgādina čūsku. Tas ir par iemeslu tam, ka daudziem cilvēkiem izveidojies nepareizs un aizspriedumains priekšstats par šo dzīvnieku (glodene nav čūska!). Notverta glodene, tāpat kā citas pie mums sastopamās ķirzakas, nomet asti. Pēc kāda laika aste ataug, bet ir mazliet īsāka.
Uz sākumu -
Pļavas ķirzaka
Ļoti bieži Latvijā sastopama pļavas ķirzaka. Šī ķirzaka uzturas dažādos biotopos, neizvairoties no mitrām ūdeņu piekrastēm un purviem, labprāt peld. Pārtiek no tārpiem, gliemjiem, kukaiņiem u. c. sīkiem dzīvniekiem. Ziemu pavada ziemas guļā. Garums ar asti līdz 12 cm. Vēderpuse tēviņam oranža; īpaši koša tā ir vairošanās periodā; mātītei bāli dzeltena. Mazuļi melni vai ļoti tumši, parasti ar bronzas mirdzumu. Tāpat kā pārējās mūsu ķirzakas, spēj briesmu gadījumā nomest asti.
Uz sākumu -
Sila ķirzaka
Garums ar asti līdz 18 - 20 cm. Pieaugušam tēviņam mugurpuse koši zaļa (vairošanās periodā), zaļgana vai pelēka ar melniem plankumiem; mātītei pelēcīga vai brūngana, arī ar plankumiem. Vēderpuse zaļgana vai bālgana. Sila ķirzaka olas dēj smiltīs. Mazuļi brūni vai pelēkbrūni. Tāpat kā pārējās mūsu ķirzakas, spēj briesmu gadījumā nomest asti. Mīt sausās vietās ar smilšainu augsni ¬ priedēm apaugušās kāpās, izcirtumos un mežmalās, saulainās, smilšainās nogāzēs, vecu celtņu drupās un akmeņu grēdās. Savu dzīvesvietu nepamet gadiem ilgi un aizsargā no citiem savas sugas un sava dzimuma pārstāvjiem.
Uz sākumu -
Zalktis
Gandrīz visā Latvijas teritorijā izplatīts zalktis. Šī sugas sastopama dažādos biotopos, tomēr vienmēr tiem jābūt pietiekami mitriem. Uzturas galvenokārt ūdeņu krastos, mitros mežos un pļavās. Mīt arī kultūrainavā – sakņu dārzos, parkos, nereti par paslēptuvēm izmanto saimniecības ēkas. Zalktis aktīvs ir dienā, bet nakti pavada slēptuvē. Barojas ar vardēm, krupjiem un to kurkuļiem, dažkārt medī arī ķirzakas, putnu un zīdītāju mazuļus. Ēd arī zivis. Ļoti ilgi (~300 dienas) var iztikt bez ēšanas. Ziemo grauzēju alās, zem koku saknēm u. c. Briesmu gadījumā zalktis atrij barību vai arī izdala ļoti smirdīgu, dzeltenbaltu šķidrumu. Indes dziedzeru nav, tāpēc nav indīgs.
Uz sākumu -
Gludenā čūska
Gludenā čūska Latvijā sastopama reti. Gludenā čūska sastopama sausos krūmājos, smilšainās nogāzēs, laucēs un pļavās. Vairās no mitrām vietām un ūdens. Gludenā čūska pārtiek galvenokārt no ķirzakām, bet ēd arī sīkus zīdītājus, putnus un kukaiņus. Medījumu parasti nožņaudz, apvijoties ap to. Briesmu brīžos izrāda agresivitāti un izdala smirdīgu šķidrumu. Indes dziedzeru nav, tāpēc tā nav indīga.
Uz sākumu -
Odze
Vienīgā indīgā čūska Latvijā. Odzei atšķirībā no abām pārējām pie mums sastopamajām čūskām ir raksturīga trīstūrveida, nedaudz saplacināta galva. Uz muguras parasti tumšs līkloču zīmējums, kam abās pusēs ieapaļi plankumi. Tomēr mēdz būt odzes, kas ir pilnīgi melnas vai sarkanīgi brūnas, bez līkloču zīmējuma. Odzes visbiežāk uzturas izcirtumos, purvos, pļavās, krūmājos, retāk mežos. Barojas ar peļveidīgajiem grauzējiem, vardēm, ķirzakām, ēd arī putnu mazuļus. Īpaši aktīvas odzes ir karstā un saulainā laikā. Medījumam odze iekož ar indes zobiem, nogaida indes iedarbošanos, un pēc tam medījumu aprij. Savukārt ar odzēm barojas stārķi, lapsas un eži. Viņiem inde nav kaitīga. Odze ir indīgāka pavasarī pēc ziemas guļas.
Uz sākumu